Braucām mēs, braucām, bet beigu beigās tikām līdz Jaltai. Tur nav slikti, it īpaši saulainā dienā. Ir viskautkas.
Mājas ar interesantiem uzrakstiem
Krastmala ar vienkāršām izklaidēm kūrortniekiem
Piemēram, tādām
Ļeņins dzīvāks par visiem dzīvajiem
Ienāk kruīzu kuģi
Iegājām “7D” kinoteātrī
Zinātnieki vēl tikai pēta iespēju, ka mūsu visums sastāv no 11 dimensijām, bet izklaidētāji jau ir radījuši veselas 7!
Izskatās tas kā kabīne, kas atgādina šatlu, to krata, un uz tevi pūš gaisu (par ūdeni neesmu drošs). Pati 3D bildīte tāda nekāda. Vispār jau izklaide gaumes lieta, turklāt maksā kaut ko ap 8-10$ par 5-desmit minūtēm, bet vienreiz aiziet var.
Lūk, tā šis vietējais izklaides industrijas high-end izskatās no ārpuses
Suši ir pārņēmuši pasauli
Bet mēs pa to laiku kā hārdkora tūristusi rullējam ar ričukiem veloformā pa krāsainām flīzēm pie jūras.
Bet varēja taču arī uzbraukt!
Ekspluatē zīmolu, nu bet piemīlīgi
Joprojām taksofoni
Jahta priekšplānā saucas “Jana”. Latvija, sarauj!
Nezinu, kas tas ir, bet uzmanību piesaista, kas arī ir vajadzīgs
Bildīte no pagātnes
Kad izbraucām no Jaltas, nokļuvām līdz Livādijas pilij. Iekšā negājām, bet tā vietā atradām 7 km garo Saules taku.
Taka ir terenkūrs, proti, lūk, kas.
Terenkūrs (no fr. terrain — apvidus un vācu Kur — ārstēšana) — sanatoriju un kūrortu ārstēšanas metode, kas paredz dozētu fizisko slodzi pastaigu un kāpšanas kalnainā apvidū veidā pa noteiktiem, marķētiem maršrutiem[1].
Uz tās mēs ik pa laikam sastapām skrējējus un haikerus, bet paši nekaunīgi ripojām ar ričukiem. Skati bija visnotaļ baudāmi, skatieties zemāk.
Livādijas pils
Oļa
Mākoņi un jūra
Krūmi
Ričuku tūristi un kolonnas
Vēl viena pils
Vēl mākoņi un jūra
Tieši tādu pašu onkulīti redzēju Gdaņskā
Klintis
Vēl mākoņi un jūra
Jaltā man iepatikās, bet vēl vairāk patika braukt pa taku, žēl gan, ka līdz galam netikām – nogriezāmies uz Bezdelīgas ligzdu.